Jau gadu ezera attīrīšanas projekta “TRUST ALUM” ietvaros notiek dažādu datu un materiālu ievākšana Juglas Velnezerā. Ko pētnieki paveikuši un konstatējuši? Šoreiz uzzini vairāk par tādu svarīgu ūdens parametru kā skābeklis.
Izšķīdušais skābeklis ir viens no nozīmīgākajiem ūdens kvalitātes rādītājiem. Līdzīgi kā cilvēks nevar izdzīvot bez skābekļa, tas ir būtisks zivju un citu ūdens organismu izdzīvošanai, kuri to patērē elpošanai. Skābeklis nonāk virszemes ūdeņos vēju iedarbības dēļ, aerācijas procesā viļņojoties ūdenim. Skābeklis ūdenī nonāk arī ūdensaugu fotosintēzes rezultātā. Optimālais skābekļa daudzums ezerā ir 8-10 mg litrā ūdens, bet ir sugas, kas pielāgojušās zemākam skābekļa daudzumam. Zivis joprojām būs sastopamas arī apstākļos, kad skābekļa koncentrācija būs 4 mg/l, bet zivju masveida slāpšana un bojāeja novērojama skābeklim krītoties zem 2 mg/l atzīmes. Izšķīdušā skābekļa daudzumu ietekmē arī tādi faktori kā temperatūra (izšķīdušā skābekļa daudzums samazinās paaugstinoties temperatūrai).
Skābekli daudz patērē organisko vielu sadalīšanās procesi, tas ir īpaši raksturīgi Latvijas apstākļiem, kur ezeri ir barības vielām bagāti. Tāpēc nereti ir situācijas, kad ezera piegrunts slānī, aktivizējoties pūšanas procesiem, skābekļa gandrīz nav. Toties ziemā, izveidojoties ledus segai, skābeklis ezeros var vēl vairāk samazināties kā rezultātā iestājas zivju slāpšana. To šī gada februārī novērojām arī projekta pilotvietā – Velnezerā.
Velnezerā skābekļa apstākļi nav iepriecinoši!
Lielākajā daļā ledus brīvajā periodā ezerā bija noturīgs oksiklīns jeb lēcienslānis 2-3 m dziļumā, kur skābekļa saturs vidēji no 6-7 mg/l nokrita līdz <1 mg/l. Oktobrī un novembrī notika konvektīvā ūdens sajaukšanās, un skābekļa saturs visā ezera tilpumā bija 6-7 mg/l. Īsi pirms ledus segas veidošanās decembrī dziļākajos slāņos jau bija sākusies skābekļa izsīkšana, un līdz janvārim ezerā jau bija novērojams skābekļa deficīts visā tā tilpumā, kas rezultējās ar zivju masveida bojāeju.
Par masveida zivju bojāeju 2024. gada 22. februārī ziņoja vietējie iedzīvotāji. LHEI pētniekiem veicot ārpuskārtas ezera pārbaudi, tika konstatēts, ka izšķīdušā skābekļa koncentrācija jau virsmas līmenī bija 0,83 mg/l. Turklāt kopš janvāra ūdens paraugiem, kas ņemti no bezskābekļa slāņiem 3,5 un 5 m dziļumā, bija raksturīga sapuvušu olu smaka, kas liecina par ievērojamu izšķīdušā sērūdeņraža klātbūtni, kas, iespējams, bija papildu faktors masveida zivju bojāejai, jo tas ir toksisks savienojums. Sērūdeņraža savienojums ūdenī rodas augu pūšanas procesu rezultātā. Pēc ledus segas nokušanas martā un atkārtotas ūdens sajaukšanās tika novērota atkārtota oksiklīna veidošanās, kas ir saglabājusies līdz pat jūnijam, bet nu jau ar tendenci virzīties uz augšu.
Informāciju sagatavoja un kontakti saziņai:
Inga Retiķe, Latvijas Hidroekoloģijas institūts, komunikācijas vadītāja
inga.retike@lhei.lv
tālr. +37129195637